Jekaterīna Bai

KALIGRĀFISKO ABSTRAKCIJU SĒRIJA „DAUGAVA” 

(šensjuaņ papīrs, ķīniešu tuša)

            Kaligrāfisko abstrakciju sērija „Daugava” ir innovatīvs mākslas darbs, ko veido kaligrāfijas ķīniešu ātrrakstības stilā ar latīņu burtiem un abstraktie zīmējumi uz ūdens virsmas ķīniešu „ūdens ēnu” (vai japāņu suminagaši) stilā. Abstrakcijas ir monohromas un izpildītas, izmantojot ķīniešu tradicionālo, īpaši absorbējošo šensjuaņ (shengxuan) papīru, ķīniešu otu un ķīniešu tušu.

            Mākslas darba novitāti nosaka tas, ka tajā ir apvienota abstraktā ekspresionisma māksla, ķīniešu un Eiropas kaligrāfijas māksla, latviešu dzejnieka Jāņa Raiņa poēmas „Daugava” fragmenti, zīmēšanas māksla uz ūdens virsmas ar tušu un tās grafiskais nospiedums uz papīra.

            Darba procesā tika izgudrots jauns Rietumu kaligrāfiskās rakstības vertikālais princips - jauns šrifts vertikāla ātrraksta caošu (caoshu) stilā, saglabājot latīņu (šajā darbā - latviešu, bet tas varētu būt gan angļu, gan vācu, gan franču utt.) burtu atpazīstamību, ko var praktiski pielietot Eiropas gleznotāji, kas nodarbojas ar Austrumu mākslu.

            Darba skices un rakstības veida izstrāde ir saistīta ar šādiem aspektiem:

  • vertikāle,

  • garumzīmes,

  • burti,

  • vārdi,

  • rindas-slejas 

            Lai vertikāli uzrakstītu tekstu, Jekaterīnai bija nepieciešams izpētīt klasiskās un mūsdienu ķīniešu kaligrāfijas ātrrakstības paraugus un izprast to rakstības principus. Neskatoties uz to, ka ķīniešu kaligrāfijā ir hieroglifi, bet latīņu rakstībā ir vārdi, kurus veido burti, caošu (caoshu) stila rakstības veidi ir pilnībā piemēroti hieroglifu pārveidošanai latīņu rakstībā. Ķīniešu kaligrāfijas ātrrakstības paraugu izpēte parāda, ka rakstība līnijā (bieži vien nepārtrauktā) ir ļoti tuva Eiropas teksta rokrakstam rindā, kur burti nedalāmi saplūst vārdā. Atšķirīgs ir vertikālais un horizontālais rakstības princips.

            Mūsdienu kaligrāfijā ir daži piemēri, kur kaligrāfi mēģina horizontālā rokraksta tekstu mainīt uz vertikālo atbilstoši latīņu alfabētiskajai rakstībai. Visbiežāk eksperimenti šajā jomā balstās uz Tuvo Austrumu (piemēram, arābu, irāņu, ebreju u.c.) un mongoļu rakstības šriftiem. 2008. gadā ķīniešu kaligrāfs Jonšens Džao (Yongsheng Zhao) izgudroja angļu valodas teksta vertikālas rakstības metodi VEC (Vertical English Character and Calligraphy). Galvenais šīs metodes risinājums ir jaunu, „angliskotu” ideogrammu radīšana atbisltoši senajam ķīniešu hieroglifu rakstības džuaņšu (zhuanshu) stilam. Būtībā teksts paliek horizontāls, tikai burti tiek pagriezti uz sāniem par 90° vai 45°, kas, protams, izskatās interesanti, bet ir grūti lasāmi. Ķīniešu gleznotājs Čauņs Šeņs (Jhaun Shen) arī raksta angļu valodas vārdus ātrraksta stilā ar otu un tušu, bet necenšas tos pagriezt. Viņš raksta tikai īsus vārdus (tea, fun, whisky) horizontāli no kreisās uz labo pusi, kas tiek atsevišķi eksponēti. Līdz ar to darba autorei vissarežģītāk bija izvietot tekstu vertikāli, kas sākotnēji ir paredzēts rakstīšanai horizontāli. Problēmu radīja saikne starp burtiem pārejā no viena burta uz citu, jo tie visi izskatās vienādi - vienveidīgi vienādā slīpumā  Ja teksts tiktu rakstīts drukātiem burtiem (kā atsevišķi hieroglifi), tad grūtību nebūtu. Taču uzdevums nosaka izveidot maksimāli nepārtrauktu tekstu, lai būtu vieglāk atspoguļot enerģijas plūsmu un ekspresiju. Tādējādi teksts tika daudzkārt pārveidots, līdz tas ieguva atbilstošu izskatu. Bieži vien darba autorei neizdevās vertikāli savienot atsevišķus burtus, un bija jāraksta kopā divi vai vairāki burti. Galvenokārt bija grūti noturēt taisnu vertikāli, un vārdi nedaudz novirzījās pa diagonāli, kas ir horizontālo savienojumu sekas.

            Garumzīmes ir latviešu valodas rakstības īpatnība, kas arī radīja zināmas problēmas. Šajā gadījumā bija iespējami divi risinājuma varianti - iekļaut tās nepārtrauktā rakstībā līdz ar burtu vai arī rakstīt tekstu bez tām, bet pēc tam atgriezties un veikt papildinājumus atbilstošajās vietās. Teksta pārveidošanas procesā darba autore atrada risinājumu, taču, visticamāk, pie tā vēl ir jāstrādā turpmāk, jo nav panākta šo horizontālo papildlīniju pilnīga un harmoniska iekļaušanās nepārtrauktajā tekstā.

            Saistībā ar burtu rakstību darba autorei nācās lielā mērā izmainīt to rakstības virzienu un izskatu. Taču burti ir atpazīstami. Līdz ar to var teikt, ka tika izstrādāts jauns šrifts. Daži burti ir pagarināti (t, p, s), daži ir rakstīti pretējā virzienā (a, b), daži ir izgudroti no jauna, bet atpazīstami (a, p). Burtu lielums ir mainīgs jeb pulsējošs. Daži burti ir rakstīti kā lielie burti, bet daži - kā mazie burti, kam tiek dota priekšroka. Lielie burti zināmā mērā pārņem viduslaiku lielo sākumburtu tradīciju. Taču šajā darbā tie ir izmantoti ne tikai vienu reizi loksnē (gleznā) un ne tikai teksta sākumā, bet arī teksta vidū (T). Starp vārdiem ir atstātas atstarpes vieglākai teksta lasāmībai. Vēl grūtības radīja viena un tā paša burta bieža atkārtošanās, īpaši katras rindas-slejas beigās. Piemēram, pantā „Latvei vārtu atslēdziņa,/ Daugaviņas sargātāja./ Sveši ļaudis vārtus lauza,/ Jūrā krita atslēdziņa.” katras rindas pēdējā vārda beigu burts ir „a”. Šādā gadījumā ir ļoti grūti tekstu izvietot tā, lai tas izskatītos vitāli un interesanti. Līdz ar to nācās izmainīt burta „a” lielumu un rakstības veidu.

            Saistībā ar vārdu rakstību Jekaterīna Bai uzskata, ka interesants risinājums ir, piemēram, pantā „Saule Latvi sēdināja/ Tur, kur gali satiekas:/ Balta jūra, zaļa zeme,/ Latvei vārtu atslēdziņa.” vārdu „Tur, kur” rakstības veids, kur tie ir apvienoti noteiktā semantiskā un vizuālā blokā. Līdzīgi arī citos pantos – „pērkons, spērējs”, „krita”. Turpmāk ir nepieciešams pievērst uzmanību šādu bloku izstrādei, kas būtībā ir tuvi hieroglifiem (bloks = vārds = jēdziens = hieroglifs = piktogramma).

            Veidojot rindas-slejas, sākotnēji darba autore tās vēlējās sakārtot stingri vertikāli, bet rakstot atsevišķi vārdi sāka novirzīties pa diagonāli un pēc atstarpes starp vārdiem teksta sākums - pa kreisi, kas pārvērtās zigzaga līnijā. Arī vēlāk, balstoties uz Vana Donlina (Wang Dongling) teoriju un viņa jaunizveidoto luaņšu (luanshu) stilu, teksta rakstība tika papildināta ar „iziešanu” ārpus slejas un „starpsleju” savienojumiem, kas blīvāk un interesantāk sasaistīja visu tekstu vienotā gleznā. Darba autore atzīst, ka rakstot prioritāte tika piešķirta sajūtām - viegluma sajūtai, rakstīšanas netraucētībai un otas slīdēšanai no augšas uz leju pa loksni.

            Raksta izpilde uz noteikta formāta papīra loksnes ir saistīta ar šādiem aspektiem:

  • otas pārvaldīšana,

  • papīra īpatnības,

  • otas uzspiešana un atcelšana.

            Ķīniešu šensjuaņ (shengxuan) papīrs pēc tekstūras un īpašībām atgādina ļoti plānu salveti - tas momentāli absorbē tušu un ūdeni. Uz papīra viss tik spēji izplūst, ka neko vairs nevar izlabot. Ja tiek pieļauta kļūda, tad to nav iespējams noslēpt - jāņem tīra loksne un viss jāsāk no jauna. Tāpēc ķīnieši uzskata, ka kaligrāfija ir „visgodīgākā” no mākslām.

            Otas uzspiešanai un atcelšanai, kas tiek veikta katras līnijas noteiktās vietās, ir īpaša nozīme tradicionālās ķīniešu kaligrāfijas visos pamata stilos. Tas ir tieši saistīts ar ķermeni – ieelpa, krūškurvja pacelšanās un līdz ar to rokas pacelšana, kam seko izelpa, rokas nolaišana un otas uzspiešana. Hieroglifa vai hieroglifu grupas beigās bieži vien notiek enerģijas izlāde - ota krasi virzās uz sāniem un paceļas uz augšu, atstājot dažāda veida „astes”. Jekaterīna kaligrāfiskās abstrakcijas izpildīja ātrrakstā, kas būtībā ir tuvs Rietumu nepārtrauktai vārdu rakstībai rokrakstā. Tāpēc šajā gadījumā nav otas uzspiešanas un atcelšanas katrā raksta elementā. Galvenais uzsvars tiek likts uz slejas vai pat visas gleznas kompozīciju kopumā. Tas nozīmē, ka, rakstot lielu teksta bloku, piemēram, sleju, gleznotāja enerģija ar katru kustību tiek uzvilkta kā atspere, kam ir nepieciešama izlāde beigu elementā. Šī enerģijas izlāde var būt mērena, maiga vai arī ļoti strauja atbilstoši gleznotāja vēstījumam un viņa tā brīža stāvoklim. Kaligrāfiskā abstrakcija tiek rakstīta vienā elpas vilcienā un pilnībā koncentrējoties.

            Jekaterīna Bai uzskata, ka papildus „tīras” mākslas mērķiem ir veikts praktisks uzdevums. Ja izdosies vēl pilnīgāk izstrādāt latīņu teksta rakstību vertikāla ātrraksta stilā, kas izskatīsies estētiski, rakstīsies loģiski un organiski, tad to varēs izmantot daudzi citi cilvēki. Īpaši saistoši tas var būt eiropiešiem, kuri nodarbojas ar ķīniešu (vai japāņu) glezniecību, nepārvalda ķīniešu (vai japāņu) valodu, bet saskaras ar nepieciešamību parakstīt savus mākslas darbus. Līdz ar to var teikt, ka šāda veida rakstības izstrāde cilvēkiem ir nepieciešama ne tikai teorētiski, bet arī praktiski.

             Zīmogi, kas tiek izmantoti kaligrāfisko abstrakciju sērijā „Daugava”, ir arī Jekaterīnas Bai izgudrojums. Tradicionāli ķīniešu zīmogs tiek izgriezts no ziepjakmens (roku darbs), un tā nospiedums ir iespiedgrafikas māksla. Šajā darbā bija uzdevums izveidot tādu zīmogu, kas organiski un dabīgi izskatītos gan latviešu, gan ķīniešu kultūras nesējiem. Ķīniešu skatītājam zīmogs ir autora paraksts, norāde uz gleznas pabeigtību un simbolisko zemtekstu. Līdz ar to zīmogā latviešu skatītājam arī jābūt kaut kam tuvam un saprotamam, kas iekļaujas mākslas darba koncepcijā kopumā un uzsver tā jēgu. Tāpēc darba autore izstrādāja kompleksu simbolisko zīmējumu, kas balstās uz senajām latvju rakstu zīmēm. Autorkompozīcijas pamats ir Akas zīme (arī Dubultkrusts). Akas zīmē simboliski savienojas augša ar leju un debesis ar pazemes ūdeni, kas ir kā vārti uz citu pasauli, uz pārpasaulīgo, uz informatīvo lauku, kur katrs var izvēlēties turpmāko likteni. Aka ir gudrības un izziņu avots, no kura var smelties senču uzkrātās garīgās bagātības. Akas zīme ir izvēlēta tāpēc, ka tā ir Saules un pasaules, jauna sākuma simbols, aizsargā ģimeni un tautu. Tādējādi darba autore uzsver poēmas „Daugava” ideju (par gaišāku Latvijas nākotni), pauž cerību grūtību veiksmīgam risinājumam un ticību dzimtās zemes uzplaukumam. Papildus tam, ka kaligrāfisko abstrakciju sērija „Daugava” ir uztverama daudzos līmeņos, zīmogs ar Akas zīmi pastiprina mākslas darba uztveres apjomīgumu. Zīmogam ir divas variācijas – jan (yang) kā sarkanas līnijas uz balta fona, kas ir „izliekts” zīmogs, un  iņ (yin) kā balti hieroglifi uz sarkana fona, kas ir „ieliekts” zīmogs. Iņ (yin) veida zīmogs tiek likts uz kaligrāfiskā raksta, jo tas papildina kaligrāfisko līniju jan (yang) spēku. Savukārt jan (yang) veida zīmogs tiek likts uz iņ (yin) „plūstošajām ūdens ēnām”, lai piešķirtu tām struktūru un nozīmīgumu. Šāda pieeja balstās uz Austrumu filozofiju, kas ir ķīniešu skatītāja gleznu uztveres pamats. Jāatzīmē, ka iņ (yin) un jan (yang) simboliem ir atrodams analogs senajās latvju rakstu zīmēs. Tā ir Zalkša zīme, kas simbolizē gudrību un līdzsvarotību kā pasaules uzbūves pamatu.

                                                                                     ©Jekaterīna Bai (Belajeva, 白凯夏)

This site was designed with the
.com
website builder. Create your website today.
Start Now